Arveds Švābe

​Švābe Arveds - Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija
Arveds Švābe - Vikipēdija
Arveds Švābe - tīmekļvietne "Nekropole"
Arveds Švābe - Vēstures enciklopēdiskā vārdnīca
Arveds Švābe - tīmekļvietne "Latvijas luterānis"
Arveds Švābe - tīmekļvietne "Literatura.lv"
Švābe Arveds - tīmekļvietne "www.historia.lv"
Arveds Švābe - Barikadopēdija
Elektroniskais kopkatalogs
Novadpētniecības datubāze

Bijusī sieva dzejniece Veronika Strēlerte, sieva dzejniece, vēsturniece Lija Kronberga. Mācījies Lielstraupes muižas un draudzes skolā, 1900.–03.g. K. Millera reālskolā Cēsīs, 1903.–04.g. tirdzniecības skolā Valmierā, 1904.–05.g. Jelgavas valsts reālskolā. 1908.g. pašmācības ceļā ieguva matemātikas un 1909.g. dabaszinību mājskolotāja tiesības. Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910.g. Šveicē saņēma Esperanto institūta profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā K. Skalbes "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", Aspazijas dzeju un "Sidraba šķidrautu". 1909.–10.g. palīgskolotājs Lēdurgas draudzes skolā, 1910.–11.g. skolotājs Rūjienā. 1911.–15.g. ar pārtraukumiem studējis vēsturi A. Šaņavska Tautas universitātē Maskavā. Izvairīdamies no iesaukšanas armijā, devās uz Vladivostoku. 1916.–18.g. ierēdnis dzelzceļa pastā, trīs gadus brauca pasta vagonos. 1918.–19.g. latviešu nacionālās padomes centrālā biroja sekretārs Vladivostokā. 1919.g. sūtīts uz Parīzi paātrināt Imantas un Troickas pulka pārvešanu uz Latviju. Strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā, 1920.g. ievēlēts Satversmes sapulcē. 1921.–25.g. studēja tieslietas Latvijas Universitātē un arhīvos pētīja Latvijas vēsturi. Ārlietu ministrijas uzdevumā sarakstījis darbu "Latvijas agrārā vēsture" (1927). 1927.–40.g. Anša Gulbja izdotās "Latviešu konversācijas vārdnīcas" 1.– 21. sējuma, 1924.-40.g. sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām folkloru, literatūru. 1926.–28.g. Nacionālā teātra direkcijas loceklis. 1929.–43.g. Latvijas Universitātes mācībspēks Latvijas tiesību vēsturē un Latvijas vēsturē. Rakstījis par Latviju "Enciklopedia Italiana". 1932.–40.g. tiesību zinātņu doktors un Latvijas Universitātes profesors. 1936.–41.g. Latvijas vēstures katedras vadītājs. Par studentu audzināšanu Vācijai naidīgā garā 1943.g. decembrī A. Švābem tika aizliegts strādāt Latvijas Universitātē. 1944.g. nokļuva Vācijā, ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Detmoldā. 1949.g. izceļoja uz Zviedriju, bija arhivārs Stokholmas universitātē. 1950.–55.g. "Latvju enciklopēdijas" 1.–3. sējuma redaktors (papildsējums 1962.g.). Vairāk nekā 50 grāmatu autors, publicējis vairāk nekā 100 rakstus presē. Pētījis Latvijas agrāro un sociālo vēsturi. Publikācijas angliski "The Story of Latvia and Her Neighbours" (Edinbourg, 1947); "The Story of Latvia" (Stockholm, 1949), kas tulkota arī franču un zviedru valodā. Sarakstījis autobiogrāfiju "Mana dzīve" [41, I :163 KKKKK–240, bibliogrāfija 278–280]. Trimdā sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi 1800–1950, bet paguva tikai 1. daļu "Latvijas vēsture 1800,–1914" (Stokholma, 1958). Kopš 1910.g. rakstījis dzeju, stāstus, romānus, literāras apceres. Ar novatorisko poēmu "Pilsēta" (1913) aizsācis pilsētas apdzejošanu latviešu literatūrā. Romānā "Darbs" (1922) attēlojis Lielstraupes pagasta zemnieku dzīvi muižas laikos. Padomju literatūras vēsturē apsaukāts par reakcionāru buržuāzisku vēstures viltotāju, pretpadomju propagandistu. Padomju laikā A. Švābes grāmatas bija aizliegtas. Profesors J. Labsvīrs trimdā nodibināja A. Švābes balvu. To piešķir par pētījumiem vēsturē. Kopš 1996.g. arī Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir A. Švābes balvu. Publicēto materiālu apkopojums pieejams Cēsu Centrālās bibliotēkas Novadpētniecības mapē "Švābe Arveds".