Emīls Dārziņš

Emīls Dārzņš - Nacionālā enciklopēdija

Emīls Dārziņš  - Vikipēdija (resurss angļu valodā)

Dārziņš Emīls - Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija
Emīls Dārziņš - tīmekļvietne "Time∞Note"
Emīls Dārziņš - Vikipēdija
Elektroniskais kopkatalogs
Novadpētniecības datubāze

Komponista Volfganga Dārziņa tēvs. Jau bērnībā izcēlās ar apdāvinātību: 4 gadu vecumā iemācījās lasīt, 5 gadu vecumā, mātes pamācīts, pazina notis un sāka spēlēt klavieres. Līdz 12 gadu vecumam mācījies mājās. 1887. –89.g. mācījies Rupsalas skolā Lubānā pie mātes brāļa A. Laimiņa. 1889.g. īsu laiku mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā. Līdz 1891.g. mācījies Jaunpiebalgas draudzes skolā, kur pie J. Ulpes apguva klavieru spēli un pirmās iemaņas ērģeļu spēlē. 1891.g. mācījies mūziku pie privātskolotāja Rīgā un dzīvoja pie A. Laimiņa. Atgriezies pie vecākiem, ar sava krusttēva E. Kēlbranta atļauju vingrinājās uz Jaunpiebalgas baznīcas ērģelēm. 1893.g. pirmā uzstāšanās sabiedrībai: Jaunpiebalgas Dziedāšanas biedrības jautājumu izskaidrošanas vakarā E. Dārziņš atskaņoja Ludviga van Bēthovena "Apasionātu". 1896.g. pēc Jāzepa Vītola atsauksmes žurnālā "Austrums" iespiests E. Dārziņa pirmais skaņdarbs, dziesma vīru korim "Jūs kalni, jūs lejas". Ar mātes atbalstu no 1898.g. janvāra līdz 1901.g. maijam mācījās Pēterpils konservatorijas ērģeļu klasē, kopš 1899.g. arī Kompozīcijas teorijas klasē, iedraudzējās ar Alfrēdu Kalniņu, dzīvoja vienā istabā ar E. Melngaili. 1901.g. spiests no konservatorijas izstāties. Atgriezies Rīgā, pelnījās ar privātstundām klavieru spēlē, bija mūzikas skolotājs, rakstīja mūzikas kritikas, pievērsās kordiriģēšanai. 1903.g. vasarā E. Dārziņš uzturējās pie sava drauga J. Poruka Cēsu "Lāčos". Tur radušās pirmās notis skaņdarbam "Melanholiskais valsis". Kā simfonisku skaņdarbu šo latviešu mūzikas lepnumu pirmo reizi spēlēja 1905.g. 13. augustā J. Jurjāna vadībā. Tolaik latviešiem tikpat kā vēl nebija savas oriģinālmūzikas. 1904.–05.g. vasaras E. Dārziņš pavadīja Pumpuros, iedraudzējās ar J. Raini un komponēja savas labākās kora dziesmas "Lauztās priedes" un "Senatne". 1906.g. uzrakstīja monogrāfijas par A. Jurjānu, Alfrēdu Kalniņu, J. Vītolu, apcerējumu par operas vēsturi, rakstīja kritikas par koncertiem, operu izrādēm, apkarojot nepilnības, saucot vainīgos vārdā un iemantoja nelabvēli P. Jurjānu, kurš aiz atriebības 1908.g. janvārī "Rīgas Avīzes" Nr.28 apvainoja E. Dārziņu plaģiātā, apgalvojot, ka viņa simfoniskie skaņdarbi "Vientuļā priede" un "Melanholiskais valsis" norakstīti: pirmais no Žana Sibeliusa, otrais no Pētera Čaikovska kompozīcijām. Dziļi aizvainots, E. Dārziņš iznīcināja visas savas simfoniskās partitūras. Latviešu kultūrai zuda "Liriskā fantāzija" (1901); "Vientuļā priede"; "Mazā svīta" (1906_. No orķestra partitūrām atjaunot izdevās vienīgi "Melanholisko valsi" (1904). Šī negoda nasta sagrāva E. Dārziņa turpmāko daiļradi un dzīvi. Tam vēl pievienojās neizdevusies laulība un naudas grūtības. E. Dārziņš komponējis 19 solodziesmas, 17 kora dziesmas, publicējis apmēram 200 rakstu par mūziku. Nepabeigta palika opera "Rožainās dienas" un ieceres komiskai operai "Skroderdienas Silmačos". Jaunpiebalgas Jāņskolā ir E. Dārziņa piemiņas ekspozīcija. Publicēto materiālu apkopojums pieejams Cēsu Centrālās bibliotēkas Novadpētniecības mapē "Dārziņš Emīls"